Gaļina Birkava: Aušana ir mans dzīvesveids (video) - papildināts
Gaļina Birkava dzimusi tagadējā Komi republikā, absolvējusi Šķibes pamatskolu, pēc tam – Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas tekstilmākslas nodaļu, vēlāk studējusi LLU Tehniskās fakultātes Mājturības un pedagoģijas nodaļā, taču vairāku apstākļu dēļ 3.kursā pārtrauca mācības. Uz Valmieru Gaļinu Birkavu atveda pirmā darbavieta – Valmieras stikla šķiedras rūpnīca, kur 25 gadus nostrādāja par audumu dizaineri un septiņus gadus par mārketinga-reklāmas dizaineri. Paralēli Gaļina Birkava sāka vadīt Burtnieku audēju pulciņu, bet tagad ir Tautas lietišķās mākslas studijas "Valmiera" un Rencēnu lietišķās mākslas pulciņa vadītāja. 2007. gadā Gaļina Birkava kļuva par "Latvijas Avīzes" organizētā konkursa "Radoša sieviete Latvijā" laureāti. Šis Gaļinai Birkavai ir nozīmīgu jubileju gads – šogad apritēja 40 gadi kopš viņa dzīvo Valmierā, desmit gadus ir studijas "Valmiera" vadītāja, turklāt sākusies arī Tautas lietišķās mākslas studijas "Valmiera" 65. jubilejas sezona.
Kad sapratāt, ka vēlaties savu dzīvi saistīt ar tādu radošu nodarbi kā tekstilmāksla?
Esmu dzimusi ārpus Latvijas robežām, pie Ziemeļu polārā loka, tagadējā Komi republikā. Pēc amnestijas, 1954. gada nogalē, kad izsūtījumā bija pavadīti desmit gadi, mūsu ģimene atgriezās Latvijā. Lai arī mamma bija dzimusi un augusi Rīgā, pēc atgriešanās dzīve galvaspilsētā viņai bija liegta. Province. Varbūt tieši šeit sākās mana biogrāfija? Sākumā mitinājāmies Tukuma rajonā, 1.klasē mācījos Grenču skolā. Vēlāk pārcēlāmies uz Dobeles novadu, par manu skolu kļuva Šķibes pamatskola. Visa mana bērnība un jaunība saistās ar Šķibi un Nākotni. Skolā bija fantastisks skolotāju kolektīvs, viņi bija 1. Latvijas paaudze. Atceroties Zemgales līdzenumus, ar dullā Daukas sindromu jāsaka: nemūžam nebūtu domājusi, ka dzīvošu Vidzemē, Latvijas ziemeļos. Tas notika nejauši. Pamatskolas pēdējā klasē notika pasākums par profesiju izvēli, tur viesojās bijušais Šķibes skolas absolvents, tagad mākslinieks - Alberts Pauliņš un pastāstīja par Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu, tās daudzajām nodaļām. Dzīve manu mammu nebija lutinājusi, viņa mūs ar māsu audzināja viena, dzīvojām askētiski. Mana mamma vienmēr vēlējusies, lai apgūstu šuvējas profesiju, pat šujmašīna man tika nopirkta. 14 gadu vecumā jau šo to šuvu pēc improvizācijas. Lai arī stelles nebiju redzējusi, tomēr kļuvu par audēju. Gāju uz modelētājām, bet nokļuvu tekstilniekos. Visu, ko par aušanu esmu iemācījusies, no pašiem pamatiem apguvu Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā. Tagad par aušanu zinu daudz, lai arī joprojām vēl ir daudz nezināmā. Padomju laikā darbavietas dalīja pēc uzņēmumu pieprasījuma. Sagadījās, ka uzreiz pēc mācību pabeigšanas Valmieras stikla šķiedras rūpnīca pieprasīja tekstilmāksliniekus dekoratīvo audumu ražotnei. Man bija 19 gadi, kad kopā ar savu kursa biedreni Zandu ierados Valmierā. Valmieras stikla šķiedra kļuva par manu pirmo darbavietu, tur strādāju līdz pat 2004. gadam. Te bija mana ģimene un mājas.
Jūs esat vadītāja Latvijas senākajai Tautas lietišķās mākslas studijai – uzsākta studijas 65 gadu jubilejas sezona. Cik ilgi esat kopā ar studijas "Valmiera" dalībniekiem?
Šajā sezonā aprit desmit gadi kopš vadu studiju "Valmiera". Valmieras stikla šķiedrā strādāju kopā ar kolēģi Anitu Kuzmu, kura tobrīd bija arī studijas "Valmiera" vadītāja, tādēļ studijas darbā netieši biju iesaistīta jau daudz agrāk – ar savām darinātajām šatiersegām piedalījos izstādēs. Pēdējos gados, strādājot reklāmas birojā, pildīju mārketinga-reklāmas dizainera pienākumus, tur apguvu jaunas lietas – visu par reklāmu, izstāžu veidošanu un prezentāciju, interjera noformēšanu un tirgzinību. Iemācījos vadīt savus darbus un projektus, bet vienlaikus radās interese pamēģināt, kā tas ir – vadīt kolektīvu. Tā deviņdesmito gadu beigās piekritu vadīt audēju pulciņu Burtniekos. Divas audējas no Burtniekiem vēl tagad turpina darboties kopā ar mani studijā "Valmiera". Es neesmu cilvēks, kam patīk komandēt citus, taču brīdī, kad Anita beidza vadīt studiju, kolektīvs divas reizes piedāvāja uzņemties šo svēto misiju, tikai trešajā reizē piekritu ar norunu, ka gadu vai divus mēģināsim, vai deram kopā. Tas bija zināms izaicinājums arī sev. Tā mēs vēl arvien mēģinām! Šajos gados ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi. Kolektīvs ir spēcīgs, gudrs un tajā darbojas cilvēki ar raksturiem – īstas personības. Ļoti čakli cilvēki. Kolektīva vadītājam jāiepazīst katrs dalībnieks, jāpieņem viņu viedokļi un jāspēj ap sevi pulcēt cilvēkus. Cenšos to darīt pēc labākās sirdsapziņas. Ir brīži, kad pārņem sajūta, ka paliekam arvien mazāk – studija ir sena, arī dalībnieki ir savos labākajos gados...Tomēr ik reizi, kad kolektīvam pievienojas jauni papildspēki, ir gandarījums. Tā kā aušana nav viegla nodarbe un ir laikietilpīga, ar to var nodarboties tikai cilvēki, kuriem patīk rokdarbi. Jau ilgi domājam par to, kā studijas telpas padarīt pieejamākas plašākam cilvēku lokam. Šobrīd telpas atrodas L.Laicena ielā, patālu no centra, turklāt 5. un 6.stāvā. Studijā galvenokārt darbojas cilvēki gados, tādēļ nokļūšana ir neparocīga. Viena no idejām bija veidot Amatu māju vecajā ūdenstornī pie Sv.Sīmaņa baznīcas. Tur varētu darboties ne tikai gleznotāji, audējas, bet arī rokdarbnieces. Ideju iespējams īstenot tikai piesaistot projektu konkursā iegūtu finansējumu. Šobrīd idejas īstenošana atlikta uz nenoteiktu laiku, līdz atkal radīsies iespēja piedalīties kādā projektu konkursā. Bet tas ir cits stāsts – vīzija par Amatu centru!
Ar kādiem rokdarbu veidiem nodarbojas Tautas lietišķās mākslas studijas dalībnieki?
Studijas dalībnieki galvenokārt nodarbojas ar aušanu. Tas ir dārgs vaļasprieks – ne vien materiālu izmaksu dēļ, bet arī tādēļ, ka tas ir laikietilpīgs un ilgstošs process. Katra pieļautā kļūda prasa pacietību un laiku. Iepriekšējos gados studijā darbojās arī vairāki pinēji. Tagad gan viņu aktivitāte dažādu objektīvu iemeslu dēļ ir mazinājusies. Strādājot ar studijas dalībniekiem, cenšos darboties ar jauniem materiāliem, parādīt jaunas, mazāk laikietilpīgas tehnikas un jaunas formas. Piedaloties izstādēs un gadatirgos vienmēr jāspēj atrast robeža starp etnogrāfiju un mūsdienīgiem darinājumiem. Jādara tā, lai mūsu darinājumiem būtu noiets un varētu atpelnīt materiālos ieguldīto naudu. Cenšamies turēt līmeni – ne tikai skatīties, ko dara citi, bet iet solīti pa priekšu. Vienmēr ir patīkami, ja kolēģi no kaimiņu studijām uzslavē, vai izrāda ieinteresētību.
Oktobrī Valmieras muzejā varēja aplūkot studijas 65 gadu jubilejai veltītu izstādi, kurā latviešu tautastērpus, lakatus, segas, apmetņus, šalles, pinumus un vēl daudz citus darinājumus bija veidojuši 28 studijas dalībnieki. Kādi vēl pasākumi iecerēti par godu 65. jubilejai?
Esmu apmierināta ar izstādi muzejā. Prieks, ka kopā to paveicām! Īpaši priecājos par to, ka piepildījās viens no maniem sapņiem – izstāde izdevās krāsaina un pārskatāma. Liela nozīme bija telpai un noformējumam. Tādās reizēs es viena ieeju izstāžu atmosfērā un redzu katru autoru atsevišķi, viņu veiksmes un sasniegumus, arī kādu eksperimentu. Tāpēc biju patīkami pārsteigta par rezultātiem. Īss rezumē: šatiersegām ir Valmieras stils, lielajiem lakatiem un lina galdautiem, grīdas celiņiem labs sākums, tautas tērpi fantastiski un lina dvieļus, šalles auž ar aizvērtām acīm... Malači! Sirsnīgs paldies visam kolektīvam! Runājot par nākamajām aktivitātēm – pavasarī jau trešo gadu notiks vairāku Vidzemes draudzīgo studiju lietišķās mākslas izstāde. Pagājušā gadā šāda izstāde notika Limbažos. Toreiz izstādē dominēja lakatu tēma, bet tagad pienākusi mūsu kārta uzņemt sadraudzības studijas Valmierā. Martā ikviens aicināts uz Valmieras muzeja Izstāžu nama 2. stāvu, kur varēs aplūkot dažādus brunčus – gan tautiskos, gan arī brīvā stilā veidotus. Mums atkal ir labs iemesls, lai sarosītos. Te nevaru nepieminēt Limbažu tautas lietišķās mākslas studiju "Dzilna", kas mums izpalīdzēja, aizdodot manekenus jubilejas izstādei un ir apsolījuši palīdzēt arī pavasara izstādē. Tāpat kā līdz šim, valmierieši un citi interesenti mūsu darinātos darbus varēs iegādāties gadatirgos Valmierā – pavasarī Biznesa dienās, vasarā Valmieras pilsētas svētkos un rudenī Simjūda gadatirgū. Piedalīsimies arī tradicionālajā tirdziņā Brīvdabas muzejā un Vērmanes dārzā Rīgā.
Kurš Jums pašai ir tuvākais rokdarbu veids?
Aušana - tas ir mans dzīvesveids. Man aušana sastāv no trīs rādītājiem- materiāls, faktūra un forma. Bieži vien māksliniecisko nomāc konstruktīviskā domāšana. Tas palīdz man pie izstāžu noformēšanas. Man patīk daudzas labas lietas, ko darinājušas cilvēku rokas, apbrīnoju talantīgus un pozitīvus cilvēkus. Cenšos būt informēta, bet pārāk dziļi neieskatos, jo tas ir bīstami - varu kļūt atkarīga, tāpēc dažreiz paņemu kādu dzejoļu krājumu, ieslēdzu atbilstošu mūziku, skatos uz kļavām pie loga un lēnām sāk veidoties vīzijas... Bet tas jau ir cits stāsts.
Uz sarakstu
