3 vietas Latvijā, kas saistītas ar vilkaču leģendām

Mālpils Tīsa tiesas prāva

1691./1692. gadā Cēsu zemes tiesā notikusi kāda neierasta prāva, kurā apsūdzēts kāds 85 gadus vecs Mālpils Kniediņu muižas pirtnieks Matīss jeb Tīss. Vīrs visā apkaimē bijis labi zināms kā burvis, pareģis un pūšļotājus, un pats to arī nav slēpis. Vecais vīrs bez garām atrunām atzinies, ka tiešām esot ilgus gadus skrējis vilkačos, par ko savulaik esot daudzreiz saukts pie tiesas, taču tagad vecuma dēļ metis šo amatu pie malas. Tīss attēlo savas gaitas sīki un pamatīgi.

Par vilku tas pārvērties, uzmetot plecos vilka ādu, pēc kā sajuties kā vilks un attiecīgi tā arī uzvedies. Piesities baram sev līdzīgo, un visi kopā skrējuši milzu attālumus, uzbrukuši ganāmpulkiem, bet medījumu kopīgi notiesājuši krustcelēs. Darījumus ar nelabo gan vilkači neslēdzot, gluži pretēji – vilkača dzīves jēga ir pasargāt cilvēkus no nešķīstiem spēkiem, raganām un burvjiem, ko vilkači, Dieva suņi, sajūtot pa gabalu. Nereti nācies cīnīties ar tumsas spēkiem. Trīs reizes gadā Tīss kopā ar citiem vilkačiem nokāpis ellē, lai atkarotu zemnieku savākto ražu, ko turp aizstiepušas raganas.

Tiesa lēma, ka par viņa vainu vairs nevar būt šaubu un atlika vienīgi piespriest viņam sodu: nāvi sadedzinot. Tomēr laiki bija mainījušies, un arī tiesneši jau citādi raudzījās uz šāda veida nodarījumiem. Tiesa soda Matīsu ar publisku rīkšu sodu, to pamatojot ar "aizliegtiem un bezdievīgiem nodarījumiem".

Tukuma Draņķozola apkaime

Ja latvju dainās vilkatis jeb kadars parādās reti, tad ziņas par šīm būtnēm ir biežas dažādās teikās, nostāstos un pat baznīcu hronikās. Visvairāk nostāstu cēlušies Kurzemes pusē. Latvijas vilkaču tēmai pievērsies mācītājs un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns Ralfs Kokins, kurš dažādas vēlāku laiku liecības par vilkačiem apkopojis grāmatā "Kurzemes vilkaču nostāsti".

Viena no tām vēsta, ka Tukuma pusē netālu no Engures šosejas, skaistajos, paugurainajos Raudas mežos dīvaina purva vidū ir uzkalns. Uz tā atrodas jau miris (nu jau nocirsts), daudzus gadsimtus vecs un resns ozols ar tumšu aplūzušu, sūnām un ķērpjiem apaugušos zarus spokaini pacēlis savas "stiegrainās rokas". Šajā vietā atrodoties un vienatnē ejot no ozola prom, cilvēki apraksta pēkšņas un nepārvaramas bailes atskatīties atpakaļ, jo rodas sajūta, ka no tumšā biezokņa kāds tos vēro.

Tā grāmatas autoram vilkati aprakstījis arī kāds mežsargs, kurš šaušalīgo būtni pie Draņķozola esot sastapis pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados: tas bijis trīs līdz četrus metrus garš spalvains radījums ar vilka galvu, tikai bez ausīm, ar ļoti tumšām, dziļām acīm un nedabīgi gariem, tieviem, neregulāri līkiem zobiem. Radījums pat atgādinājis sadegušu, pārogļojušos cilvēku. Lai gan neko sliktu būtne mežsargam nav nodarījusi, tomēr šaušalu sajūta esot bijusi neaprakstāma.

Mazirbes vilkača kaps

Veco kapu kalniņā pie Mazirbes baznīcas atrodas teikām un spoku stāstiem apvīta vieta – sens ar akmeņiem apkrauts kaps, kas esot vienīgā Latvijā zināmā vilkača kapa vieta. Par vilkati, saskaņā ar daudziem nostāstiem, tika uzskatīts kāds Mazirbes mācītājs. Par viņu vēsta arī kāds nostāsts.

"Kādu vakaru Pitraga ciemā saslima kāds bērns. Un šis bērns nebija kristīts. Nu tas bērns bijā jāved uz Mazirbi pie mācītāja kristīt. Bet bija jau diezgan tumšs, un viens tāds liels vilks nācis pretī un gribējis viņus noplēst. Viņš uzkāpis ar abām ķepām uz ratu malas. Bet tas vīrs izvilcis savu kabatas nazi un sitis tam vilkam pa tām ķepām. Un tad tas vilks aizgājis projām. Nu viņi nogājuši tai muižā pie mācītāja un skatās - kas tad tas? Mācītājam visi pirksti notīti. Rau, tas pats jau ar bijis tas lielais vilks!"

Vilkača kaps ir viņa atdusas vieta, un tā ir ar akmeņiem aizkrauta, lai tas netiekot no tā laukā.

Uz sarakstu