Mežu īpašnieki rosina meklēt risinājumu saimniekošanas iespējām aizsargājamās dabas teritorijās
Biedrība patlaban īsteno Latvijas Vides aizsardzības fonda līdzfinansētu projektu "Meža īpašnieku izglītošana un iesaiste lēmumu pieņemšanā par meža apsaimniekošanu aizsargājamās dabas teritorijās". Projekta aktualitāte tiek pamatota ar virkni konfliktsituāciju, kas rodas starp meža īpašniekiem un valsts iestādēm par meža apsaimniekošanu aizsargājamās dabas teritorijās. Projekta uzdevums bija konstruktīvās sarunās identificēt konfliktu cēloņus.
Pēc tam tika veikti vairāki pētījumi, kā arī meža īpašnieku aptauja, lai izpētītu konfliktu cēloņus un to, cik veiksmīgi tiek formulēti mērķi plānošanas dokumentos un izvēlētas metodes to sasniegšanai. Pētījumi tika veikti par mežsaimniecību regulējošo normatīvu atbilstību aizsargājamo teritoriju izveidošanas mērķiem, ainavu ekoloģisko plānošanu un ilgtspējīgas attīstības principu ievērošanu plānošanas dokumentos.
LMĪB norādīja, ka iemesli konfliktsituācijām par meža apsaimniekošanu aizsargājamās dabas teritorijās ir tas, ka šajās teritorijās ir daudz privātu īpašumu un strīdi rodas par to, kā saimniekot.
"Ņemot vērā to, ka lielākā daļa aizsargājamo dabas teritoriju ir izveidotas padomju laikos un arī pēc neatkarības atjaunošanas, tās vēsturiski ir veidojušās ekstensīvas saimniekošanas rezultātā ļoti ilgā laika posmā. Piemēram, dabas parka Abavas senleja klasiskā atvērtā ainava, kur posmā starp Kandavu un Rendu līkumo Abava ar vairākām pietekām, ir bijusi lauksaimniecības zeme, kas pirms 70-100 gadiem tika apsaimniekota, t.i., tika audzēta labība un ganīti lopi. Pateicoties tam, ainavā dominē pļavas, upju krasti ir vairāk atvērti, nevis kā šodien - aizauguši ar krūmiem un baltalkšņu puduriem, kā arī skatu uz "Kurzemes Šveici" no šosejas aizsedz mežs, kas ieaudzis neapsaimniekotajā zemē," atzina biedrībā.
LMĪB norādīja, ka arī patlaban šajās teritorijās dzīvo cilvēki un saimnieko, taču nosacījumi ir tādi, kas rada nesaprašanās un konfliktus, jo nosacījumi ir veidoti tādi, lai samazinātu vai izslēgtu saimniecisko ietekmi. "Piemēram, meža apsaimniekošanas normatīvi, kas ir spēkā dabas parkā Abavas senleja, ir tādi, kas ļauj iegūt daļu koksnes ražas, bet pēc tam saimniekošanas apstājas un 40 gadiem. Tas nozīmē, ka šāds izretināts un pamests mežs aizaug ar krūmiem, nav nedz ainaviski vērtīgs, nedz arī īpašnieks ir motivēts ieguldīt darbu, lai veidotu meža nākamo paaudzi," atzina biedrībā.
"Ir saprotams, ka šajās teritorijās ir jāsaimnieko savādāk nekā saimnieciskā mežā, taču nosacījumiem jābūt saprotamiem, loģiskiem un tādiem, kas ļauj arī īpašniekam sasniegt savus pieticīgos mērķus, piemēram, savā mežā dabūt malku vai retu reizi kokmateriālus savām vajadzībām. Savukārt, ja privātā īpašumā ir īpašas dabas vērtības, kas jāsargā, tad ir jābūt adekvātai kompensācijai," atzina LMĪB.
Meža īpašnieki norāda, ka sagaida taisnīgu attieksmi no dabas aizsardzības politikas īstenotājiem, kā arī mežu īpašnieki vēlas vairāk konsultāciju un informācijas par to, kā saimniekot šajās teritorijās, kādi ir mērķi attiecībā uz konkrēto teritoriju, ko nedrīkst darīt utt.
Lai novērstu problēmas LMĪB aicina risināt virkni jautājumu, tostarp veidot meža īpašniekus iekļaujošus nosacījumus, nodrošināt taisnīgu kompensāciju, informēt un konsultēt meža īpašniekus, līdzsvarot intereses plānojot teritorijas attīstību utt.
"Viens no konkrētiem veidiem, kā uzsākt šo problēmu risināšanu, ir uzlabot dabas aizsardzības plānu izstrādes procesu. Šobrīd Ministru kabineta noteikumi, kas nosaka kārtību un saturu šo plānu izstrādei ir atvērti grozījumiem, un LMIB ir iesniegusi priekšlikumus to pilnveidošanai," piebilda biedrībā.
Uz sarakstu
