Annas Brigaderes pamatskolas skolēni apmeklēja Ložmetējkalnu
Šī gada 25. novembrī Annas Brigaderes pamatskolas piektās līdz devītās klases skolēni devās mācību ekskursijā uz Ložmetējkalnu, kā arī Ziemassvētku kauju muzeju, kas atrodas netālu no Rīgas, "Mangaļu" mājās. Šī bija pirmā mācību ekskursija šajā gadā, un šoreiz tā norisinājās citādi, nekā tas ir ierasts. Klausoties gida teiktajā, skolēniem tika dota iespēja iejusties karavīru tēlā.
Mūsu ceļojums atpakaļ laikā sākās pie "Lāču" maiznīcas, kur mūs sagaidīja ekskursijas vadītāji – strēlnieks Mārtiņš un medicīnas māsa Made, ar kuru tuvāk iepazināmies tikai dienas vidū. Ierodoties mežā, mūsu nostādīja 49 cilvēku garā ierindā, kurai vairākas reizes bija jāpietupjas, tad sekoja došanās (soļošana) uz Antiņu kapiem, kur dus mūsu tautas un zemes aizstāvji – strēlnieki.
Dodoties tālāk, mēs nonācām pie vecās lazaretes, kur, kā uzzinājām, par sanitāru pašlaik darbojas arī pats strēlnieks Mārtiņš. Viņš mūs aicināja iekšā, lai pastāstītu, kas tur notika laikos, kad norisinājās kauja. Aizverot lielās durvis, mēs palikām pustumsā, vienīgais gaismas avots bija sveces. Sanitārs mūs iepazīstināja ar tā laika skarbo patiesību – trūka vietas ievainoto izmitināšanai un bija maz cilvēku, kas spēja palīdzēt. Šīs telpas lielākais dārgums bija medikamenti.
Kad priekšā lūdza doties kādai no mūsu skolas skolniecēm, viņai tika dots uzdevums iekāpt pagrabā, kas agrāk bija līķu glabātuve. Skan baismīgi, vai ne? Nobijusies viņa devās iekšā, kur gandrīz uzkāpa medmāsai Madei, kas bija ļoti izglītota un prata palīdzēt ikvienam. Pirms simts gadiem šādas medicīnas darbinieces varēja sastapt tikai Rīgā.
Abi ekskursijas vadītāji mūsu skolas skolēnus iepazīstināja ar tā laika problēmām, kas apgrūtināja cilvēku glābšanu. Piemēram, lazarete no kaujas vietas atradās astoņu kilometru attālumā, tikai tas, kurš patiešām atradās uz miršanas sliekšņa, tika ielaists lazaretē, jo vienkārši trūka vietas. Lazarete tika celta milzīgā steigā.
Mūsu ceļš tālāk veda uz krievu armijas nocietinājumiem. Tur mēs varējām iepazīties ar zemnīcām, mājiņām, kuras līdz pusei ir iekšā zemē. Mums atklāja, ka šīs mājiņas bija domātas četrām personām, bet, lai tajās varētu izguldīt pēc iespējas vairāk ļaužu, tur dzīvoja desmit strēlnieki. Tas tiešām bija neērti, to varējām izjust arī paši, ieejot pa desmit iekšā šajā celtnē. Tur nebija krāsns, kas nozīmē, ka tur bija auksts, un arī gultas bija cietas, cilvēki tajās gulēja pa divi, lai būtu siltāk. Salīdzinot ar vācu mājiņām, bija redzama milzu atšķirība, jo viņiem bija gan krāsns, gan plašums.
Izstaigājām arī pašus nocietinājumus, kas bija veidoti zig-zag veidā, lai ienaidnieks, ielecot tajos, varētu apstulbt un strēlniekiem viņu būtu vieglāk pieveikt. Tika pastāstīs arī par tā laika ieročiem, piemēram, par mazo lodīti, kas sašķēlās vairākās daļās un spēja nodarīt milzu kaitējumu cilvēkam, nogalinot to.
Beidzot nonācām Ložmetējkalnā, kur mūs gaidīja uzdevums – sadaloties grupās, katra grupa saņēma lentītes, kas bija jāpaslēpj pie egles (bija vāciešu un latviešu strēlnieku egle), bet pēc signāla bija jādodas tās meklēt. Kā jau tika paredzēts, uzvarēja strēlnieki. Pēc tam sekoja kāpšana Ložmetējkalna tornī, no kurienes pavērās fantastisks skats.
Lēnām sāka satumst, likās, ka ir jau diezgan vēls, tomēr tā nebija un mēs devāmies uz pašu muzeju – "Mangaļu" mājām, kur notika ieturēšanās pie ugunskura, kam sekoja nākamā aktivitāte – atkal bija jāsadalās divās grupās un ar gāzmaskām galvās bija jāizskrien cauri šķēršļu joslai. Kārtējo reizi uzvarēja strēlnieki.
Šīs dienas noslēgumā tika aizdegtas lāpas un mēs devāmies uz pirmo latviešu strēlnieku brigādes vācu frontes pārrāvuma vietu, kur par godu šim notikumam ir uzstādīts koka zobens. Atgriežoties mēs varējām aplūkot "Mangaļu" mājas iekšpusi, kur redzējām simtiem fotoattēlu, kauju shēmas un Tīreļpurva apkārtnē atrastos priekšmetus, kas sniedza interesantas vēsturiskas liecības par tā laika notikumiem. Muzejā visvairāk mūs pārsteidza makets, kas attēloja vairākus kvadrātkilometrus Ziemassvētku kauju teritorijas ar Pirmā pasaules kara nocietinājumiem.
Šī patiešām bija ļoti interesanta un izzinoša ekskursija, kurā varējām papildināt savas zināšanas par Ziemassvētku kauju un uzzināt par to, ko grāmatās neraksta. Paldies Tērvetes novada domei par nodrošināto transportu!
Uz sarakstu
