Tūrisma departaments izbauda ceriņus Dobelē 

Un tas (plaukums) patiešām izrādījās varens. Sākuši savu vizīti Dobeles tirgus laukumā, kas tā vien rosināja iztēlē ieraudzīt zemgaliešus ar sviesta kubuliņiem un gardiem plāceņiem, dodamies uz Dārzkopības institūtu ar Pētera Upīšaunikālo dārzu. Kā zināms, tas ir lielākais ceriņu dārzs Baltijā, un tajā atrodas viena no bagātākajām ceriņu kolekcijām visā pasaulē. Vairāk nekā 220 šķirņu.

Dārza gide un leģendārā selekcionāra Pētera Upīša mantojuma pārzinātāja Inese Šinta izrāda pašas spožākās kolekcijas pērles, kaut gan būtu gatava stāstīt un rādīt vēl un vēl.

Apmeklētāju pieplūdums šobrīd ir milzīgs un, piemēram, pagājušās nedēļas nogalē viesu dārzā bija vairāk nekā 3000. Šīs nedēļas izskaņā notiks ceriņu svētki un nu jau tradicionālais klasiskās mūzikas koncerts, kad ceriņu mīļotājiem pievienosies arī šai reizē - Johana Štrausa cienītāji.

Nesen par Dārzkopības institūta direktori kļuvusī Inese Ebele (pēc profesijas un daudzu gadu nodarbošanās - tūrisma cilvēks) neslēpj, ka darba un vajadzību ir ļoti daudz, bet arī apņemšanās ir liela. Ceriņu ziedēšanas laikā Dobele kļūst par Meku, bet, piemēram, nav autostāvvietas, kur "svētceļinieki" varētu atstāt savus auto. Un slavenā kinorežisora Herca Franka filma par Pēteri Upīti viņa memoriālajā muzejā pagaidām ir krievu valodā un latviski un angliski vēl tiks tulkota.

Šobrīd ceriņu vilnis atnes tūristus visai Dobelei, taču šī vieta varētu kļūt par spēcīgu magnētu arī citā laikā. Piemēram, kad dārzā ienākas āboli un svētki ir, bet tie varētu būt daudz populārāki.

Ņemot vērā, cik sarežģīti un grūti top jaunas ceriņu šķirnes un cik pasakainas Dobelē tās ir, par Pētera Upīša dārzu, iespējams, lielāka interese varētu būt arī ārzemju tūristiem, un ne tikai no kaimiņvalsts Lietuvas, kas ir diezgan čakli dārza apmeklētāji.

Tēlaini runājot, mums mantojumā ticis milzīgs dārgums. Tas jāglabā, jālolo, un ar to prasmīgi jādalās plašākā dabas un kultūras tūristu saimē.

Tālāk uz Pokaiņiem

Par šo mežu, ko dēvē par svētvietu, ir daudz dzirdēts, un droši vien katram pašam ir jātiek skaidrībā, cik tas - maģisks, mistisks vai fantastisks. Dodoties uz Pokaiņiem pēc ceriņu dārza, pirmām kārtām šķiet, ka turpinās skaists piedzīvojums. Mežs ar slaidajiem kokiem, akmens krāvumiem un ēnu spēlēm ir ļoti ainavisks, teiksmains, veldzējošs.

Pastaigājoties pa mežu pulciņā kopā, ir vienas sajūtas, bet, ja iesim vienatnē vai divatā, noslēpumainība pieņemsies spēkā un, kas zina, vai tā nebūs stiprāka par mums...

Pokaiņi, kuru sakopšanā pieliktas tūkstošiem talcinieku rokas, kā tūrisma objekts tika atklāts 90. gados. "Latvijas Valsts meži" pirms pāris gadiem ierīkojuši ērtu informācijas centru. Diena Pokaiņos var aizritēt nemanot. Vienīgais, kas var nepatikt tūristiem, ir grantētais ceļa posms līdz ieejai parkā, kurš neesot pat nieka divus kilometrus garš...

Pikšas

Uz "Pikšām" jābrauc pa grants ceļu vēl daudz ilgāk, un aiz mūsu busiņa aizstiepjas gara putekļu vērpete. Ārzemju tūristi, visticamāk, turp nedosies, ja nu vienīgi tie, kurus interesē mūsu valsts un tās slavenākā prezidenta Kārļa Ulmaņa dzimtas saknes.

Taču - žēl. "Pikšas" izrādās ļoti iespaidīga vieta. Un atkal - pirmām kārtām tiek mielotas acis. Plašā, līdzenā Zemgales ainava ar auglīgiem laukiem, kad saule rotājas pa debesu jumu, izskatās neticami krāšņa un varena. Agroplēves pārklājs pār kartupeļu vagām viļņojas kā upe vai jūra, un cilvēki uz lauka līdzinās nevis lauksaimniekiem, bet gan zvejniekiem.

Kā no pastkartītes, šķiet, izkāpis arī ozols Ulmaņu mājas durvju priekšā. Smalki nopļauts ik zāles kumšķītis, nezāli puķu dobēs nevar sameklēt pat ar uguni. Te tiešām var šķetināt stāstu par dzimtu, kas 300 gadu saimniekojusi šai līdzenumā. Par uzvarām un zaudējumiem. Par pašām "Pikšām", no kurām padomju laikos bija palicis vienīgi grausts, bet nu šo ēku kompleksu nevar ne pazīt.

Muzeja gide Ilga Ķipsne aizrautīgi izrāda "Pikšas" un to kolekcijas un ar smaidu atzīst: cik viesu atbrauc, tik visi brīnās, ka nav zinājuši, cik apjomīgs un pamatīgs ir šis muzejs.

Uz sarakstu